Tēvu tēvi laipas met

Tēvu tēvi laipas met, bērnu bērni izlaipo;

Tā bērniņi laipojat, ka pietika mūžiņam. 

 

Tēvu tēvi laipas met, bērnu bērni izlaipo;

Dievs dod mūsu bērniņiem, tās laipiņas izlaipot. 

 

Tēvu tēvi laipas met, bērni bērni izlaipo;

Nelūstieti jūs, laipiņas, lai bērniņi izlaipo. 

 

Tēvu tēvi laipas met, bērnu bērni izlaipo;

Pašā laipas galiņā sudrabiņa lapia mesta.

 

 

Divi dienas

Divi dienas mežā gāju, 

It ne nieka neredzēj';

Kad iegāju trešo dienu, 

Ieraug' zelta ozoliņ. 

 

Pie tā zelta ozoliņa, 

Sidrabiņa upe tek;

Tās upītes maliņā

Dieva dēli pirti tais. 

 

Tur Saulīte pērties gāja

Ar visāmi māsiņām;

Dieva dēli garu meta

Zābakos(i) stāvēdam'.

 

 

Māra svieda akmentiņu

Māra svieda akmentiņu

Pār pelēku jūras vilni

Lai tas krita skanēdamis

Dieviņami azotēi. 

 

Es redzēju jūriņāi

Uz akmeņa uguntiņu

Tur žāvēja Jūras māte

Savu zeltu, sudrabiņu. 

 

Es nesīšu sausu malku, 

Es sakuršu uguntiņu, 

Dieviņami ziedu došu, 

Dievs dos manim labu mūžu.

 

 

Riti riti rīta rasa

Riti riti rīta rasa 

Pār ozola lapiņām; 

Tā ritēja ļauna diena 

Garām manu augumiņu. 

 

Skaidra, skaidra ūdentiņ 

No skaidrā avotiņ; 

Skaidra mana dvēselīt 

No tām ļaužu valodām. 

 

Runāj ļaudis kā jums tīk, 

Es nenieka nebēdāj; 

Zinu savu drošu sirdi, 

Savu skaidru augumiņ. 

 

Nesmejat jūs, ļautiņi, 

Ne smieklam es atnācu; 

Es atnācu uguntiņu 

Ar basāmi kājiņām. 

 

Salaužosi zobentiņu 

Sakūrosi uguntiņu; 

Sildies mana ļauna diena 

Pie tērauda uguntiņas. 

 

Visi meži guņiem pilni 

Visi ceļi atslēgām; 

Es būs ieti guņiem cauri, 

Pušu lauzti atslēdziņ. 

 

Nāc, Dieviņi, pats palīdzi 

Grūta darba padzīvāt. 

Tev, Dieviņi, spēks varīte, 

Tev gudrais padomiņš. 

 

Tev, Dieviņi, spēks varīte, 

Tev gudrais padomiņš. 

Tev, Dieviņi, spēks varīte, 

Tev gudrais padomiņš.

 

 

Man bij' viena balta pupa

Man bij' viena balta pupa, 

Nezināju, kur stādīt. 

 

To stādīju jūrmalā

Baltā smilšu kalniņā. 

 

Tā uzauga liela, gara

Līdz pašāmi debesīm. 

 

Es uzkāpu debesīs

Pa pupiņas zariņiemi. 

 

Debesīs ieraudzīju

Ko mūžami neredzēju. 

 

Es redzēju Dieva dēlu

Sēdam galda galiņā. 

 

Sēdam galda galiņā, 

Zelta kokles koklējam. 

 

Zelta koklējam

Zeltābolu ritināmi.

 

 

Gauži raud Saulīte

Gauži raud Saulīte

Ābeļu dārzā:

Ābelei nokrita

Zeltābolītis. 

Neraudi, Saulīte, 

Dievs dara citu:

No vara, no zelta, 

No sudrabiņa. 

 

Ko gan tā Saulīte

Tik gauži raud(a)?

Jūrā(i) nogrima

Sudraba laiva. 

Neraudi, Saulīte, 

ievs dara citu:

No vara, no zelta,

No sudrabiņa. 

 

Ko gan tā Saulīte

Tik gauži raud(a)?

Rīgā(i) salūza

Dimanta rati. 

Neraudi, Saulīte, 

Dievs dara citu:

No vara, no zelta, 

No sudrabiņa.

 

 

Avotā guni kūru

Avotā guni kūru, 

Caur akmeni dūmi kūp. 

 

Caur Mēnesi diegu vēru, 

Tur zied zelta pureniņ'. 

 

No akmeņa lūku plēsu, 

Nevar gala izdabūt. 

 

Uz ūdeņa rakstu rakstu, 

Nevar raksta izrakstīt. 

 

Saka rakstu rakstītāji, 

Gana grūta rakstīšan'. 

 

Kas nemāka, tam bij grūti. 

Kas mācēja - tam bj viegli. 

 

Es rakstīju tos rakstiņus, 

Ko Saulīte rakstījus'. 

 

Še krustiņis, te krustiņis, 

Vidū balta atslēdziņ'. 

 

Aizmirsāsi man šodienu 

Div' darbiņi nedarīti - 

Gaisā zvaigznes neskaitītas, 

Jūrā puķes nelasītas. 

 

Kas var zvaigznes izskaitīti? 

Kas Mēnesi aiztecēti? 

Kas var manu dvēselīti 

Pie Dieviņa aizrunāti?

​

​

Es atnācu uguntiņu

Dzīvoš ilgi, ne tik ilgi, 

Saules mūžu nedzīvošu;

Ūdentiņis, akmentiņis - 

Tie dzīvos Saules mūžu. 

 

Tēvu tēvi laipas meta, 

Bērnu bērni laipotāji;

Tā, bērniņi, laipojati, K

a pietika mūžiņam. 

 

Nesmejat jūs, ļautiņi, 

Ne smieklam es atnācu;

Es atnācu uguntiņu

Ar basām kājiņām. 

 

Ne nabaga bērniņš biju, 

Ne caur roku klausījos;

Pate klaipa griezējiņa,

Citam rikas devējiņa. 

 

 

Rāmi teka rūnavots

Rāmi teka rūnavots 

Zem pelēka akmentiņa; 

Es pacēlu akmentiņ', 

Lai tecēja virszemē(i). 

 

Es nogāju apakšā 

Skatīt savu Tēvu zemi - 

Balta māja kalniņā, 

Rāma upe lejiņā(i). 

 

Treju ziedu vijas vij' 

Apkārt savu Tēvu zemi - 

Lai redzēja sveši ļaud's, 

Ka naidiņa neturēju.

 

Sveši ļaudis brīnījās, 

Cik dižena tauta nāca - 

Baltas sagšas, sārtas jost's, 

Treju zīļu vainadziņi. 

 

Rāmi teka valodiņ', 

Kā avota dvēselīte, 

Rāmi teka rūnavots 

Zem pelēka akmentiņa.

 

 

Skaista mana tēvu zeme

Skaista mana tēvu zeme

Par visāmi zemītēm.

 

Visapkārti ozoliņi,

Vidū Saule ritinās.

 

Skaista mana brāļa sēta

Trejādiemi vārtiņiem.

 

Pa vieniemi Saule brauca,

Pa otriemi Mēnestiņš.

 

Pa trešiemi mājās braucu,

Div' dzelteni kumeliņ.

 

Skaista mana tēvu zeme

Par visām(i) zemītēm:

 

Plaši lauki, zaļi meži,

Zilis jūras ūdentiņš.

 

Ai tu mana tēvu zeme

Tavu lielu greznumiņ’

 

Ik smildziņa noziedēja

Sidrabiņa ziediņiem.

 

Es apjozu vara stīpu

Apkārt savu tēvu zem’,

 

Kas gribēja iekšā tikt(i)

Lai kaldina zobentiņ.

 

Man pieder(a) tēvu zeme

Ar visiem(i) līdumiem!

 

Man pašam kungam būt,

Man pašam arājam!

 

 

Es uzkāpu dziedādama

Es uzkāpu dziedādama

Baltābola kalniņā;

Lai krīt manas greznas dziesmas

Baltābola ziediņos. 

 

Ziedi, ziedi āra pļava

Dzelteniem ziediņiem;

Drīs nāks tavi pļāvējiņi

Dzelteniem matiņiem. 

 

Balta gāju sienu pļauti

Baltābola kalniņā;

Baltu ģērbu, baltu vilku, 

Balts bij manis augumiņš. 

 

Visapkārt Gaisma ausa, 

Vidū Saule ritināj;

Visapkārt zelta josta, 

Vidū manis augumiņš. 

 

Visapkārt Gaisma ausa, 

Vidū Saule ritināj;

Visapkārt zelta josta,

Vidū mana Tēvu zeme. 

 

Visapkārt Gaisma ausa, 

Vidū Saule ritināj;

Visapkārt zelta josta, 

Vidū visa Pasaulīte. 

 

Visapkārt Gaisma ausa, 

Vidū Saule ritināj;

Visapkārt zelta josta, 

Vidū manis augumiņš.

 

 

Šķērsu dienu saule tek

Šķērsu dienu Saule teka,

Naktī šķērsu Mēnestiņš;

Šķērsu teka Dieva zirgi

Nevažoti, negrožot'.

 

Krustiem auga bērzam saknes,

Krustiem zvaigznes debesīs;

Krustiem skrēja Dieva zirgi

Paēduši, padzēruš'.

 

Sen dzirdēju, nu redzēju

Dievam greznu kumeliņ' -

Caur sedliemi saule lēca,

Caur iemauktu mēnestiņš.

Pavadiņas galiņā,

Tur lec rīta Auseklīts.

 

Krustiem auga bērziem saknes,

Krustiem zvaigznes debesīs;

Sāniem jāja Dieva dēli,

Krustiem teka kumeliņ'.

 

 

Bēdu manu lielu bēdu

Bēdu manu lielu bēdu, 

Es par bēdu nebēdāj;

Liku bēdu zem akmeņa, 

Pāri gāju dziedādam. 

 

Es negāju noskumusi

Nevienā vietiņā;

Ar dziesmiņu druvā gāju, 

Ar valodu sētiņā.

 

Jo es bēdu bēdājos, 

Jo nelaime priecājās;

Labāk gāju dziedādama, 

Lai nelaime bēdājās. 

 

Kad dzīvoju, tad dzīvoju. 

Tad ir jautri padzīvoj.

 

 

Ej Laimiņa

Ej Laimiņa tu pa priekšu, 

Es tavās pēdiņās; 

Nelaid mani to celiņu, 

Kur aizgāja ļauna diena. 

 

Visi meži guņiem dega, 

Visi ceļi atslēgām; 

Ar Dieviņa palīdzību 

Es visam cauri iešu. 

 

Es Laimiņas bērniņš biju, 

Laima mana māmuliņ; 

Kādu mūžu gribējos, 

Tādu pati paņēmos. 

 

Šķir, Dieviņi, lietus gaisu 

Deviņiem gabaliem; 

Lai šķir Laima taisnu ceļu 

Šī celiņa gājējiem.